MŪSU ATBILDE IR NĒ
Atklāta vēstule, atbildot uz 2026. gada runu par stāvokli Savienībā
Priekšsēdētājas kundze,
savā runā par stāvokli Savienībā Jūs mums jautājāt, vai mēs vēlamies spēcīgāku, neatkarīgāku Eiropu ar lielāku spēju rīkoties. Jūs mums teicāt, ka “tikai Eiropa var nodrošināt eiropiešiem patiesu suverenitāti”. Jūs aicinājāt veidot jaunas Eiropas drošības struktūras un padziļināt ekonomisko integrāciju.
Jūs lūdzāt eiropiešiem atbildi.
Mūsu atbilde ir NĒ.
Ne tāpēc, ka mēs noraidītu Eiropu. Eiropa ir mūsu mājas.
Taču mēs noraidām Jūsu apgalvojumu, ka tikai Eiropa var dot eiropiešiem patiesu suverenitāti. Suverenitāte nav kaut kas tāds, ko Eiropas Savienība var mums dot.
Visa politiskā vara izriet no tautas. Tās avots nav valsts, valdība vai Eiropas Savienība.
Tā kā cilvēki ir suverēni, valsts pastāv, lai viņiem kalpotu un īstenotu viņu gribu. Tās vara nāk no cilvēkiem, nevis otrādi.
Eiropas Savienība atrodas vēl vienu soli tālāk no šī varas avota. Tā pastāv, lai kalpotu savām dalībvalstīm un īstenotu to gribu, izmantojot tikai tās pilnvaras, kuras tās ir nolēmušas tai uzticēt.
Eiropas Savienība nav suverēna valsts un nevar dot eiropiešiem suverenitāti.
MĒS JUMS ŠĀDU MANDĀTU NEDEVĀM
Valstis, kas 2004. gadā pievienojās ES — daudzas no tām tikai nesen bija atbrīvojušās no totalitāras varas — pievienojās Savienībai, kas bija balstīta uz tobrīd spēkā esošajiem līgumiem.
Drīz pēc tam sekoja Eiropas Konstitūcijas projekts.
Kad cilvēkiem patiešām pajautāja, Francija teica NĒ. Nīderlande teica NĒ.
Liela daļa šī projekta vēlāk atgriezās Lisabonas līguma formā. Tas paplašināja balsošanu ar vairākumu un pilnvaras Eiropas līmenī, tomēr gandrīz nevienai Eiropas sabiedrībai netika dota iespēja par to balsot tieši. Īrija bija izņēmums: īri sākotnēji noraidīja Lisabonas līgumu, bet pēc garantiju panākšanas viņiem lūdza balsot vēlreiz.
Tādējādi Eiropas Savienība, kāda tā pastāv šodien, ir attīstījusies daudz tālāk par to, kam miljoniem cilvēku Centrāleiropā un Austrumeiropā sākotnēji balsoja par pievienošanos. Tas ir svarīgs fakts, kad Jūs tagad runājat par Eiropas suverenitāti.
EIROPAS VĒSTURE IR ASIŅAINA
Pēc romiešu varas sairšanas Rietumeiropā Kārlis Lielais apvienoja lielu daļu kontinenta zem imperatora kroņa. Eiropas integrācijas kustība vēl šodien atsaucas uz viņa mantojumu.
Taču nākamie gadsimti bija iezīmēti ar atkārtotām cīņām par pārākumu kontinentā starp valdniekiem un dinastijām, kuru varas centri atradās teritorijās, no kurām vēlāk izveidojās Francija, vācu karaļvalstis un Britu salas.
Citi gadsimti. Citi valdnieki. Citi iemesli.
Taču viens modelis atkārtojās atkal un atkal. Valdnieki tiecās pēc arvien lielākām teritorijām, vairāk resursiem un vairāk cilvēkiem, pār kuriem īstenot varu un no kuriem iekasēt ienākumus. Viņu ambīcijas auga; cenu maksāja parastie eiropieši.
Viņi maksāja nodokļus. Viņi nodrošināja darbu. Viņi deva karavīrus. Viņi apglabāja savus bērnus.
Karaļvalstis, impērijas un valdības cēlās un krita. Robežas mainījās. Karogi mainījās. Taču paaudzi pēc paaudzes parastie cilvēki tika spiesti finansēt ambīcijas, kas nebija viņu pašu, un mirt karos par to, kurš noteiks Eiropas politisko kārtību.
Astoņdesmit vienu gadu pēc pēdējā katastrofālā kara Eiropā mēs arvien biežāk redzam pazīmes, ka Eiropas Savienība gatavo Eiropu jaunai lielai konfrontācijai ar Krieviju, kura gadsimtiem ilgi ir uzskatījusi sevi par Austrumromas impērijas mantinieci.
Senais dalījums starp Rietumromu un Austrumromu, iespējams, ir pazudis no mūsu mūsdienu politiskās valodas, taču tā mantojums joprojām ir ļoti dzīvs. Pirms dažiem gadiem Ukraina aizliedza Krievijas Pareizticīgo baznīcu un sarauj gadsimtiem senas reliģiskās saites ar Maskavu.
Divas reizes nedaudz vairāk nekā divu gadsimtu laikā kontinentāla Eiropas lielvara, kas bija pakļāvusi savai kontrolei lielu daļu Eiropas, pagriezās uz austrumiem pret Krieviju — Napoleons 1812. gadā un Hitlers 1941. gadā. Abi karagājieni beidzās ar neiedomājama mēroga katastrofu.
Mēs nepieļausim, ka Eiropa trešo reizi tiek organizēta tam pašam mērķim. Mēs vairs nebūsim noderīgie idioti karos, ko izdomājuši citi, ko finansē ar mūsu naudu un kuros karo mūsu bērni.
Eiropu nekad vairs nedrīkst apvienot kara nolūkā.
Eiropas asiņainā vēsture nedod nevienai Eiropas institūcijai morālu mandātu pārvērst Eiropas nācijas vienā kontinentālā lielvarā.
Gadsimtiem ilgi mēģinājumi koncentrēt varu pār šo kontinentu atkal un atkal beidzās ar sāncensību, kundzību un karu. Tāpēc mēs noraidām domu, ka Eiropas apvienošanai būtu jābeidzas ar vēl vienu karu pret Krieviju vai kādu citu lielvaru.
Mēs nevēlamies vēl vienu Eiropas impēriju.
Mēs vēlamies suverēnas Eiropas nācijas: miermīlīgas, pārtikušas un brīvas sadarboties savā starpā un ar pārējo pasauli.
Nevienai galvaspilsētai nav tiesību valdīt pār Eiropu. Ne Parīzei. Ne Berlīnei. Ne Londonai. Ne Maskavai. Ne Briselei.
UN MĒS NORAIDĀM JŪSU DARBĪBAS REZULTĀTUS
JŪS NEESAT IEVĒROJUSI TĀS TIESĪBAS UN ATBILDĪBU, KO PATI SLUDINĀT.
ES joprojām nav pievienojusies Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, lai gan pašas līgumi tai uzliek šādu pienākumu, bet Jūsu pašu Komisija tika nosodīta par to, kā tā izskatīja pieprasījumus piekļūt Jūsu saziņai ar Pfizer.
JŪS ESAT GRĀVUSI EIROPAS SAVIENĪBAS EKONOMIKU.
Eiropas uzņēmumi saskaras ar enerģijas cenām, kas ievērojami pārsniedz galveno konkurentu cenas, un no piecdesmit pasaules lielākajiem tehnoloģiju uzņēmumiem tikai četri ir Eiropas uzņēmumi — kamēr Brisele arvien vairāk regulē pat vismazākās ekonomiskās dzīves detaļas.
JŪS NEESAT AIZSARGĀJUSI EIROPAS ROBEŽAS.
Gadu desmitiem ilga nekontrolēta migrācija un nepietiekama noteikumu izpilde ir palielinājusi spiedienu uz mājokļiem, skolām, sabiedriskajiem pakalpojumiem un valstu budžetiem, vienlaikus graujot cilvēku uzticību valdību spējai kontrolēt, kas iebrauc viņu valstīs un kas tajās paliek.
Un Jūsu prioritātes ir redzamas pašas budžetā: 2026. gadā Eiropas Savienība savai administrācijai piešķīra vairāk nekā 13 miljardus eiro, bet migrācijai un robežu pārvaldībai tikai aptuveni 5 miljardus eiro.
Mēs noraidām arī politisko ideju, ka masveida imigrāciju var izmantot nacionālās identitātes vājināšanai. Cilvēkiem, kuri ierodas no valstīm ārpus Eiropas, dabiski nav tādas pašas mantotas saiknes ar mūsu nacionālo vēsturi, institūcijām un valstīm. Sabiedrību ar vājākām kopīgām vēsturiskām saitēm var būt vieglāk pārliecināt, ka šīs nācijas ir novecojušas un tām jāatkāpjas vienas pārnacionālas Eiropas valsts priekšā.
JŪS ESAT AIZSTĀJUSI PRAGMATISMU AR IDEOLOĢIJU.
Ar Zaļo kursu, oglekļa cenu noteikšanu un saistošiem Eiropas noteikumiem dalībvalstīm ir jāuzliek izmaksas saviem iedzīvotājiem, lai īstenotu Eiropas līmenī noteiktas prioritātes. Arvien lielāka daļa no eiropiešu nopelnītā tiek novirzīta politiskiem mērķiem, kurus viņi nekad nav izvēlējušies tiešā balsojumā.
JŪS ESAT AIZSTĀJUSI DIPLOMĀTIJU AR KONFRONTĀCIJU.
Attiecības ar Krieviju lielā mērā ir iesaldētas, savukārt attiecības ar Ķīnu un pat Amerikas Savienotajām Valstīm kļūst arvien konfrontējošākas. Eiropai jāspēj uzturēt funkcionējošas attiecības ar lielvarām arī tad, ja mēs tām nepiekrītam.
JŪS NEESAT IEVĒROJUSI SAVUS PRINCIPUS.
ES sola subsidiaritāti — lēmumus pieņemt pēc iespējas tuvāk cilvēkiem — kamēr vara, regulējums un administrācija turpina koncentrēties Eiropas līmenī.
JŪS NEESAT AIZSTĀVĒJUSI VĀRDA BRĪVĪBU, PRIVĀTUMU UN TIESĪBAS UZ POLITISKU NEPIEKRIŠANU.
Privātā saziņa tiek pakļauta arvien plašākai regulatīvai uzraudzībai, ES institūcijas arvien dziļāk iejaucas tiešsaistes politiskās informācijas telpā, un ir radušās pat bažas, ka cilvēki zaudē banku pakalpojumus savu politisko vai filozofisko uzskatu dēļ.
Un Jūsu atbilde uz visām šīm neveiksmēm ir vēl vairāk varas Briselei?!
Mūsu atbilde ir NĒ.
EIROPA NAV EIROPAS SAVIENĪBA
Visas runas laikā Jūs atkārtoti runājāt tā, it kā Eiropa un Eiropas Savienība būtu viens un tas pats.
Tā nav.
Eiropa ir vecāka par ES un bezgalīgi lielāka par tās institūcijām.
Čehs, kurš pieprasa Čehijas suverenitāti, ir eiropietis. Francūzis, kurš pieprasa Francijas suverenitāti, ir eiropietis. Nīderlandes vēlētājs, kurš saka NĒ turpmākai integrācijai, ir eiropietis.
Iebildumi pret Jūsu politisko projektu nav iebildumi pret Eiropu.
Pēc gandrīz septiņiem Jūsu prezidentūras gadiem Jūs aprakstījāt Eiropas Savienības krīzes, šķelšanos, ekonomiskās grūtības, drošības draudus un uzticības zudumu — tomēr nekur nopietni nepajautājāt, kādu atbildību Jūsu pašu Komisija nes par tās Savienības stāvokli, kuru Jūs vadāt.
Vadība nozīmē atbildību.
Jūs prasāt mums vēl vairāk pilnvaru un tiesības pieņemt lēmumus.
Mūsu atbilde nav tikai tāda, ka mēs Jums vairāk nedosim.
Mēs atgūstam pilnvaras, kuras agrāk no mums un mūsu valstīm tika nodotas Eiropas Savienībai.
Suverenitāte pieder cilvēkiem. Vara izriet no viņiem — nevis no Briseles. To, ko cilvēki ir uzticējuši, viņi var arī paņemt atpakaļ.
Tāpēc mēs noraidām jebkādu turpmāku politiskās varas nodošanu no Eiropas nācijām Eiropas Savienībai un atgūstam jau nodotās pilnvaras tajā līmenī, kur pieder suverenitāte: cilvēkiem un viņu valstīm.
Jūs lūdzāt eiropiešiem atbildi.
Mūsu atbilde ir NĒ.
Jūs gribējāt zināt, vai Jums joprojām ir mūsu sirdis.
Nav.
Jūs prasāt vairāk varas.
Mēs atsakām.
Un mēs atgūstam savējo.
Pēc gandrīz septiņiem gadiem Eiropas Komisijas priekšsēdētājas amatā Savienības stāvoklis ir arī Jūsu vadības rezultāts.
Saskaņā ar Eiropas Savienības līgumiem Eiropas Parlamentam ir pilnvaras atcelt Eiropas Komisiju.
Tas nav izpildījis šo atbildību.
Politiskā vara galu galā pieder cilvēkiem. Ja viņu pārstāvji nespēj saukt pie atbildības tos, kuri īsteno varu, cilvēkiem jārunā pašiem.
Tāpēc mēs runājam.
Jūs esat zaudējusi mūsu uzticību.
Jūs esat zaudējusi mūsu cieņu.
Un to cilvēku acīs, kuru darbs un nodokļi uztur Jūsu vadītās institūcijas, Jūs esat zaudējusi visu politisko autoritāti, kas Jums jebkad bijusi.
Mēs esam dzirdējuši Jūsu vērtējumu.
Mēs esam redzējuši Jūsu darba rezultātus.
Mūsu secinājums ir: